Dzīvoju Anglijā 6 gadus. Latviju nenolieku - abām valstīm ir plusi un mīnusi. Bet, goda vārds, nekad nebiju domājusi, ka varēšu britu draugiem stāstīt par to, cik izcili mana valsts rīkojas ārkārtas situācijā, īpaši salīdzinot ar viņu dzimteni. Ja varētu, pievienotos aplausiem.
Pirmo reizi 30 gadu laikā vasarā velku šortus un kleitas, un visu, kas atrāda kājas. Visu dzīvi esmu vasaras pavadījusi, sautējoties džinsos un garos svārkos, lai paslēptu “neperfektās” kājas. Beidzot piegriezās. Ir vienalga. Un tām kājām taču nav ne vainas.
Mums ar draugu ir noruna - kad otram stāstām savu problēmu, pirmajam jautājumam jābūt: “Tu gribi risinājumu vai tikt uzklausītam/-ai?”. Mani kā overthinker, kuram vienmēr ir plāns A, B un C, ļoti sadusmo nelūgti padomi, un šis jautājums ir pasargājis no daudziem liekiem strīdiem.
Šī bija traka nedēļa. Aizvedu sevi vakar solo vakariņās. Life hack - ja vakariņo vienatnē, paņem līdzi piezīmju blociņu. Gara blondīne ar brillēm, ģērbusies visa melnā, table for one - visi vienmēr domā, ka esmu restorānu kritiķis, un serviss rezultātā ir izcils.
Gudriem cilvēkiem būtu jāražo bērni, bet viņi ir piesardzīgi, jo saudzē planētu, bail par finansēm utt. Tikmēr muļķi veido daudzbērnu ģimenes un par nākotni nedomā. Don’t @ me, es zinu, ka visam ir izņēmumi, bet es par tendencēm savā burbulī runāju. Kārtējais depresīvais tvīts.
Es nezinu, vai vīrieši apzinas, ka mēnešreizes nenozīmē tikai pāris norakstītas dienas mēnesī. Nedēļu pirms sāp iekšas un viss besī, tad ierodas sarkanā armija, un ir pasaules gals, pēc tam nedēļu nogurums, tad kādu nedēļu nenormāli seksu gribas, tad viss sākas no jauna. Maģija.
Mēs dažreiz vakaros pēc garas darba dienas atnākam mājās, attaisām pudeli vīna un tad uz maiņām liekam dziesmas Spotify. “Šī bija mana mīļākā dziesma, kad man 16” vai “Šī dziesma man asociējas ar…”. Baigi labi var partneri iepazīt.
Šodien aiznesu kleitu pie šuvēja. Laikam skaistākais vīrietis, kādu pēdējā laikā esmu redzējusi. Flirtēju ar domu dabūt atlaidi, beigās ne tikai kleitu izcili iešuva, bet arī uz randiņu uzaicināja.
Sievietes, kuras sūdzas, ka vīrieši viņām nedāvina puķes/šokolādes/vienalga - kad jūs saviem vīriešiem pēdējo reizi kaut ko uzdāvinājāt? Tāpat, bez iemesla. Šī ir divvirzienu iela, tikai ņemt un pretī neko nedot ilgtermiņā nestrādā. Priecīgu 8.martu!
Restorānā pie blakus galdiņa pārītis studē čeku:
“I’m not paying for your olives”
“Yeah, but your pizza was more expensive”
Reāli uzreiz izšķirtos. Uzreiz. Ne draugus tādus gribu, ne partnerus.
Nesen sāku terapiju. Nezinu, kā tikt pāri vainas sajūtai, ka es visu laiku runāju tikai par sevi un nejautāju terapeitei neko par viņas dzīvi.
… and this, kids, is why I’m in therapy.
Lasīju to tvītu par strādāšanu lielveikalā un sev atgādināju, ka katram panākumi izskatās citādāk. Ne visi grib karjeru, ģimeni, bērnus, māju ar baltu dēļu žogu… Izbeidziet mērīt citu dzīves, balstoties uz savām vērtībām.
Savācu pēdējās mantas no bijušā dzīvokļa. Viņš somā starp visu manu mantību ielicis avokado. Tā mums bija tāda tradīcija. Atnāku mājās, pārgriežu augli uz pusēm, iekšā beigts. Pie sevis sasmaidos. Cik simboliski.
Katru reizi, kad tēvs man pārmet par kādu no maniem dumjamiem izgājieniem, es viņam atgādinu, ka reiz jaunība viņš nozaga ugunsdzēsēju mašīnu, lai aizbrauktu uz zaļumballi.
Šobrīd lielākais izaicinājums ir nejusties slikti mirkļos, kad cenšos dzīvot normālu dzīvi. Esmu pārtraukusi publicēt bildes no krogiem, pastaigām, vakariņām, jo tas šķiet mazliet tone deaf. Tajā pašā laikā dzīve taču iet uz priekšu. Nezinu, kur lai to milzu vainas apziņu liek.
Nopirku feisbuka tirgū paklāju. Nelabi izskatījās, ieliku pārdot tālāk. Stundu vēlāk uz pirkšanu piesakās čalis, trīs stundas vēlāk viņš jau ir pie manis, un piecas stundas vēlāk mēs sarunājam piektdien iet uz dzērieniem. Šitā mēs kā pieaugušie atrodam draugus, ja?
Šorīt vīrietis pamodās ar temperatūru un vāju klepu. Interesanti, kā es šādā stadijā pirms pāris dienām tīrīju māju un gatavoju ēst, tikmēr viņš sev glāzi ūdens pats nevar ieliet. Traģiski, kā katru gadu miljoniem vīriešu cieš no man flu, bet mēs joprojām nezinām, kā to ārstēt.
Ierakstiet google “drive and listen”. Atveriet pirmo meklējumu rezultātu. Izvēlieties pilsētu. Ieslēdziet ielas trokšņus. Izslēdziet radio. Šis ir tas, kā es šobrīd ceļoju. Aplikācija smuki vizina pa pasaules pilsētām. Ļoti nomierinoši un palīdz pret trauksmi arī, starp citu.
Katru reizi, kad redzu 1,60m beibi kopā ar 1,90m džeku, dusmojos. Īsās pievāc visus garos džekus, un mums, gazelēm, nekas pāri nepaliek. Nevaram kaut kā sarunāt, ka cilvēki koļīsies tikai ar cilvēkiem, ar kuriem viņiem ir max 10cm auguma atšķirība?
Man šķita, ka man apkārt ir cilvēki ar pietiekamu veselo saprātu, bet tad paziņa man stāsta, ka izmetis miskastē kartupeļus, jo tiem beidzies derīguma termiņš. Derīguma termiņš. Kartupeļiem. Hmm.
Veselības tūrisms noslēdzies ar vizīti pie ginekologa.
Viņa: “Nu, kopš pēdējās vizītes dzemdējusi vēl neesi?”
Es: “Nē, neesmu”
Viņa: *paceļ uzaci, uzkrītoši paskatās uz dzimšanas gadu”
Pateicu, lai atrod man partneri un tad izsaka komentārus. Temata beigas.
Esmu vesela, laimīga un skaista, apkārt vislabākie cilvēki, man patīk mans darbs, kapeikas nav jāskaita, dzīvoklis dikti mīļš. Esmu vidē, kur tieku novērtēta, un man ļauj spīdēt. Varu atļauties restorānus un ceļojumus. Esmu pašpietiekama. Ko vēl varētu vajadzēt? Ir baigi labi.
Man patīk laimīgi negadījumi. Labdarības veikalā nopirku pilnīgi jaunu kafijas kanniņu pa £4.50. Iekrita acīs un viss, nevarēju nenopirkt. Mēģinu sagūglēt, kas tādas ražo un uzdūros šim.
Svaigi izmazgāti mati, augsti papēži, pavasara mētelis un dekoltē. Azotē svaigi ziedi, tikko ceptas maizes klaips un nupat grauzdētas kafijas pupiņas. Ar līdzņemamo flat white un kanēļmaizīti piesēžu pie jūras. Šodien būs laba diena. Es tā nolēmu.
Anglijā nesen sākas izmēģinājums četru dienu darba nedēļai. Dalību ņem 30 uzņēmumi. Ceru, ka šo sāksim piekopt. Es vienmēr esmu teikusi, ka man nedēļā vajag vienu brīvu dienu, lai socializētos, vienu, lai paveiktu visu life admin, un vēl vienu, lai vienkārši atpūstos. 2 par maz.
Es ciemos nekad neeju tukšām rokām. Nekad. Pat pie vīrieša ne. Taču viena lieta, kas mani ārprātīgi kaitina, ir aiznest ciemakukuli, kurš uzreiz tiek nolikts plauktā. Man jau no bērnības ir iemācīts, ka viss atnestais jāliek galdā vai vismaz jāpiedāvā, un es pie tā arī pieturos.
Vispirms pārgāju uz vienu kafiju dienā ierasto četru vietā. Tad izdomāju, ka pārtraukšu lietot alkoholu, jo grūti nākamajā rītā. Pēkšņi arī fiziskās aktivitātes katru dienu. Šķiet, ka nākamais loģiskais solis būtu jaunavības atgūšana. Šādā tempā tā varbūt drīz atjaunosies pati.
Pirms terapijas sēžu uz pakāpieniem. Pienāk klāt dāma ar: “Oh my god, you look amazing”. Vārds pa vārdam, viņa ir street photographer, un te man sanāca jaunas bildes. Nezinu, kur man kakls pazudis, bet visādi citādi ir ok. Sevi redzu citādi, tiesa.
Ja nenēsājat maskas un neticat Covid, lūdzu, neizmantojiet slimnīcu pakalpojumus, kad ar to tomēr saslimsiet. Ja masku nenēsāšana ir informācijā balstīts lēmums, tad ar sekām tieciet galā paši, lai slimnīcās var efektīvāk ārstēt tos, kuri sekoja noteikumiem, taču tomēr saslima.
Dzīvojot Anglijā, nereti saņemu komentārus par savu augumu, īpaši tāpēc, ka regulāri esmu augstpapēžu apavos. 178cm un 5-8cm papēži rezultējas “Everyone around you is so much shorter, does it not make you uncomfortable?”
“The real question is, does it make *you* uncomfortable.”
Es esmu sūdīgs draugs. Par cilvēkiem iedomājos regulāri, bet reti saņemos vienkārši uzrakstīt ziņu un pajautāt, kā viņiem iet. Vai vēl trakāk - saņemu ziņu, bet aizmirstu atbildēt. Es nemāku draudzības.
Visādas muļķības filmās spēju pieciest, bet sieviešu gulēšana krūšturos gan ir kaut kāda zinātniskā fantastika. Nezinu nevienu dāmu, kura vismaz pa nakti neļautu meitenēm paelpot.
Bērnībā mamma nāca mājās 5os, apkopa lopus, uztaisīja vakariņas, sakārtoja māju, palīdzēja ar mājasdarbiem un nākamajā rītā cēlās 6os, rinse and repeat. Es atnāku mājās no darbiņa piecos, duša, vakariņas, paluņoju… un jāiet gulēt. Kādi vēl bērni. Bet viņa bija/ir supersieviete.
Mani ļoti nomierina šī mājaslapa. Šķiet kā tāds baigi intīms ieskats cilvēku mājās, kaut arī patiesībā neko no mājām jau tur nevar redzēt. Palīdz manai trauksmei, 10/10 iesaku
Es esmu sava resnuma augstākajā punktā. Dīvaini skatīties uz ciparu svaros, jo nekad nešķita, ka tas varētu notikt ar mani. Taču tajā pašā laikā es uzvelku drēbes, kas der (mazos izmērus atdevu labdarībai/pārdevu), un nesu sevi tā, it kā bēdu nezinātu. Body dysmorphia paveids.
Vai komandu vadītajiem ir pieklājīgi, šādi ģērbtai, iet ar komandu vakariņās? Ceru, ka tā niknā tante šo tvītu neredzēs. PS. Man vienalga, vai pieklājīgi.
Darbiņa ēdnīcā brokastis, pusdienas, uzkodas, dzērieni, viss, viss par velti. Un, teikšu jums godīgi, nav cilvēkam lielākas motivācijas atgriezties ofisā kā iespēja bez maksas piegrūst kuņģi.
Nekad nesapratīšu, kā cilvēki var relaksēties dzīvojamajā istabā zem lielās gaismas, īpaši, ja spuldze balta un auksta. Man ir piecas mazas, siltas lampas. Es te nenācu gulēt kā uz operāciju galda, es gribu pustumšu, siltu chill vaibu.
Es gribētu būt tas cilvēks, kurš nopērk iPhone un izmet kasti, bet es nevaru. Nemāku. Glabāju. Nezinu, kam. Vai maz ir tādi cilvēki, kuri tās kastes uzreiz izmet ārā?
Šis ir ļoti mīlīgi. Paba sieviešu tualetē koplietošanas plauktiņš ar visādām labām lietām, kas var izvilkt no “krīzes” situācijām. Plāksteri, dezodorants, tamponi, matu gumijas, you name it. Ļoti laba ideja, 10/10.
Reti gan atveru komentāru sadaļu pie ziņu rakstiem, bet, kad to daru, nekad neesmu vīlusies. Gribas spilvenā kliegt par tiem komentāriem, kuros latvieši sūdzas, ka ukraiņiem Latvijā viss tiek dots, bet viņiem tikmēr smagi jāstrādā. Nu kāāā par sasniegt šādu egocentrisma līmeni?
Pirms pāris nedēļām rezervēju galdiņu vienam. Sev. Šodien biju piecu kārtu vakariņās. Viena. Pirmo reizi. Un, teikšu atklāti, bija tik atbrīvojoši vienkārši sēdēt ar sevi un izbaudīt vidi un ēdienu bez vajadzības uzturēt sarunu.
Vakar darbiņā čalis, kurš strādā ofisa virtuvē, uzdāvināja 50 gabalu suši plati. Tāpat vien. Esot nokļūdījušies ar pasūtījumu, un viņš uzreiz par mani iedomājies. Es taču zināju, ka tās vīna pudeles Ziemassvētkos reiz atmaksāsies!
Šodien mana 22 gadus vecā kolēģe uzzināja, kas ir fakss, un nespēja noticēt, ka kaut kas tik labs ir izgudrots. Man nācās viņu apbēdināt un informēt, ka faksu vairs neviens nelieto. Šoks.
Šādi izskatās garderobe cilvēkam, kurš uzauga ļoti pieticīgos apstākļos. Bija laiki, kad man bija vienas bikses un viens džemperis uz skolas gadu. Tagad dzīvošana pārticībā ir atbildes reakcija. Vakar stundām gāju cauri drēbēm, šķiroju, liku pārdošanā… pašas izveidota elle.
Šorīt iepazinos ar kaimiņu, kurš dzīvo pāri ielai. Viens otram pamājām, sasmaidījāmies. Viņš no savas virtuves, ar dzēriena krūzi rokā; es no savas guļamistabas, tikko iznākusi no dušas un nometusi halātu uz grīdas. Vienmēr prieks satikt jaunus cilvēkus.
Mans šīs nedēļas augstākais punkts bija webex sanāksme darbā, kuras laikā visi atteicās ieslēgt vebkameras, un es nenoturējos un izspļāvu: “Paga, tad es matus par velti izmazgāju?!”.
Ļoti ilgi mēģināju vīrietim izskaidrot maizes zupas konceptu. “So it’s a soup… but it’s a dessert… but it’s also made out of bread?” Atnācām uz Lido, nopirku un iedevu pagaršot. “It’s exactly what I imagined it would be”, bet es šaubos, ka tas bija kompliments.
Divu veidu cilvēki - tie, kuri nogriež maizes šķēli un nazi nomazgā, un tie, kuri to noslauka dvielī/pie biksēm un pieliek atpakaļ pie nažu magnēta. Abi šie cilvēki dzīvo mūsu divu personu lielajā mājsaimniecībā.
Pēdējo reizi, kad pieskatīju draudzenes dēlu, nopirku viņai tualetes papīru. Bija beidzies. Vakar viņa man atsūta balss ziņu un savā super posh Queen’s English man stāsta: “Evie, I know you’ll like this a lot so I’m gonna say it - now every time I wipe my arse I think of you”.
Nav iebildumu būt pieaugušai, iet uz darbu, maksāt rēķinus un uzņemties atbildību, bet ēst gatavot katru dienu gan besī. Pat īsti ne pats process, drīzāk fakts, ka ātri aptrūkstas ideju. Ko lai ēd?
Vakar lidoju ar
@airBaltic
. Visi pasažieri sasēdināti ar atstarpi, un stjuarti regulāri un neatlaidīgi aizrādīja cilvēkiem par maskām zem deguniem. Manā Passenger locator form atrada kļūdu un palūdza aizpildīt atkal. Savu darbu tiešām dara izcili, malači.
Šodien bija darba intervija. Iznācu no intervijas un sapratu, ka esmu daudz sasniegusi. Ne tik daudz darba ziņā, drīzāk maindsetā - ja dabūšu darbu, forši; ja ne, tāpat būšu laimīga un vēlāk mēģināšu atkal. Tāds zen stāvoklis. Viss notiek tā, kā tam jānotiek.
Vīrieši ar tetovējumiem mani piesaista nevis estētisku iemeslu dēļ, bet gan tāpēc, ka es zinu, ka viņi dzīvē ir pieredzējuši sāpes, kas nozīmē, ka tīri teorētiski viņi varētu paciest arī attiecības ar mani.
Šogad pirmo reizi Ziemassvētkus svinēšu viena. Ļoti silti ap sirdi, ka ielūgumu svinēt pie draugiem/kolēģiem ir tik daudz, bet šis ir self discovery gads, un Ziemassvētki vienītī būs jauna pieredze. Ledusskapis pilns ar ēdienu un divas pudeles šampanieša - gan izdzīvošu.
Man patīk, kā mēs epastos rakstām “Hope you’re okay”, labi zinot, ka nevienam šobrīd nav “okay”. Vai arī “Hope this email finds you well”. No, this email found me anxious, demotivated and frustrated but cheers.
Esam tajā attiecību fāzē, kurā mēs esam tikko ievākušies dzīvot kopā, un ne vienam, ne otram negribas no mājas iet ārā. Pirms kopdzīves vairākas reizes nedēļa gājām vakariņās/uz dzērieniem; tagad dzeru vīnu uz dīvāna un pasūtām takeaway, bindžojot Netflix. Ir baigi forši.
Es izstāstīt nevaru, cik man sirds pilna pēc šīs nedēļas nogales. Es mācos svinēt savas dzimšanas dienas, un uz 33o sanāca četru dienu svinības. Draugi, garšīgi paēst un padzert, laba kompānija un daudz mīlestības. Man vienmēr, vienmēr ir veicies ar cilvēkiem manā dzīvē.
Pašapkalpošanās kase. Skenēju produktus, blakus mamma ar 3 bērniem. Aizmirsusi kartes PIN. Stress, bērni nemierīgi. Es no labas sirds piesakos par viņas pirkumiem samaksāt. Viņa aizvainoti: “Do you think I don’t have the money?!”. Atgādiniet vairs nekad nepalīdzēt cilvēkiem.
Krievu kolēģei, kura gadiem dzīvo Anglijā, pasei beidzās derīguma termiņš. Viņa piesaka jaunu, bet Krievijas valdība pieteikumu noraida. Jābrauc mājās atjaunot, bet atpakaļ varot arī nepalaist. Interesanti laiki.
Šorīt par godu maniem 30 izgājām uz dzimšanas dienas brokastīm. Es un mana Anglijas ģimene - labākā draudzene un vīrietis. Pirmo reizi dzīvē man restorānā tika dziedāts “Happy birthday”, un tas ir tieši cik apkaunojoši, cik tas izklausās. Mana svētība ir cilvēki manā dzīvē.
Šito ironiju reāli rakstīdams neuzrakstīsi - Varakļānos koncerts “par dabīgām ģimenēm” (Šlesera partijas organizēts, man saka), pie debesīm parādās skaista varavīksne. Nu tik labi, nu!
Šodien pienāca ģimenes sūtītā Ziemassvētku paciņa. Lieki teikt, ka vakar speciāli izbrīvēju vietu saldētavā, lai tiktu ar šo galā. Šie ir mani Ziemassvētki. Reti sanāk ģimenes lokā, biežāk sanāk svinēt šādi. Un Ziemassvētku tradīcija IR publicēt šo tviterī 🙃
Katru gad’ no jauna ģimene atsūta Ziemassvētkos paku. Kā jau parasti, apmēram 25 kilogrami. Lielākoties saldumi, bet ir arī zivju produkti, sēnes un dāvanas. Es jau esmu minējusi, ka mēs mīlestību izrādām caur ēdienu?
Vai es esmu vienīgā sieviete, kuras dzīve tiek plānota, balstoties uz matu mazgāšanas režīmu? “Ja es izmazgāšu šodien, man būs svaigi mati uz to pasākumu, toties, ja rīt, tad...tāpēc varbūt labāk mazgāt rīt..”
Man šorīt vajag uzmanību, tāpēc ielikšu bildes ar vakardienas outfitu. Es laikam pirmo reizi dzīvē pirms iziešanas no mājas sarkano lūpu krāsu uzklāju, bet nenoņēmu. Un visām sievietēm iesaku harness belts, 10/10.
Es esmu pieaugusi, neatkarīga sieviete, ceļoju viena pati, man ir sava dzīvesvieta, sava nauda, savi likumi un noteikumi, neviens mani neapturēs... ā, mamm, pierakstīsi mani pie ģimenes ārstes? Man nepatīk pa telefonu runāt.
Klau, cik bieži attiecībās sievietes atvainojas vīriešiem? Es vakar uztaisīju divu minūšu drāmu, sapratu, ka viss patiesībā mana vaina, un atvainojos. Vīrietis apgalvo, ka tā esot reta dabas parādība, un pateicībā uzsauca vakariņas. Gribu zināt, vai melo, un jātaisa nākamā drāma.
Vakar uz katru dzērienu, ko pabā nopirku sev, samaksāju par vienu arī katram bārmenim, kurš mani apkalpoja. Lai kur es būtu, tas ir mans nerakstītais likums. Es negribētu strādāt Vecgada vakarā, un esmu pateicīga cilvēkiem, kuri to dara. Hashtag virtue signalling.